Jā, jau drīz mēs ieradīsimies vienā no pārsteidzošākajām pasaules pilsētām. Banalitāšu un štampu varētu sarunāt veselu kalnu – "kultūras pērle", "burvīga Austrumu un Rietumu savstarpējā iekļūšana un saplūšana" un tamlīdzīgi. Tas viss ir taisnība, lai gan bijām tur neilgi un redzējām maz.
Bet līdz Stambulai vēl jānokļūst, par to šodien arī būs runa. [more text=Lasīt]
Līdz šim brīdim es biju jau tā iejuties un piebesījies, ka aizgāju atliet tieši uz rosīgas šosejas – labi vēl, ka milzīgie dadži-mutanti aizsedza.
Pa ceļam mēs baltu gaismiņu neredzējām: vienīgi arbūzu tieši no mašīnas ceļmalā nopirkām un apēdām. Arbūzs bija tāds nekāds; acīmredzot, nesezona.
Te es nedaudz saskumu, jo pirmās divas ceļojuma dienas bija viduvējas (īpaši otrā), re, un vēl viena pagaidām sanāk tāda pati. Vispār jau es par to saprotamu iemeslu dēļ nerakstu, bet man, tāpat kā visiem cilvēkiem, problēmu netrūkst. Viena no tām – garastāvokļa maiņas un vispār problēmas ar nerviem. Tāpēc lūdzu būt iecietīgiem. Galu galā, pie zināmas veiklības cilvēki viens ar otru pilnīgi mierīgi var komunicēt, pat ja viņiem viskautkas traucē. Lielisks piemērs – mēs un turki.
Par laimi, mēs tomēr nolēmām iegriezties sabiedriskajā ēdināšanā. Es visu laiku čīkstēju un visiem kritu uz nerviem ar lūgumiem to izdarīt, un nu panācu savu. Ēstūzis, protams, maksā naudu – bet eksotiku taču vajag nogaršot! Man atbildēja, ka tur nekādas eksotikas nav – ēdiens kā jau ēdiens. Kuram bija taisnība, varēsiet lemt paši. Izmantojot izdevību, atvainojos visiem, kurus brauciena laikā nokaitināju. Domāju, ka visvairāk trāpījās Sergejam (pāris reizes sīvi sastrīdējāmies) un Igoram Ščukinam (klausījās manā čīkstēšanā par eksotikas slāpēm).
Te es pieļāvu pamatīgu lažu (lielu lažu man visa brauciena laikā bija divas) – nepareizi iztulkoju izkārtni. KAHVALTI nozīmē nevis "lēti", bet gan "brokastis". Lūk, ko nozīmē – slinkums bija ielīst aifonā!
Par laimi, kļūda tomēr izvērtās mums par labu, vismaz manā skatījumā. Iestāde bija ļoti skaista, ar tādu kā ebreju piegaršu (vismaz man tur kaut kas tāds dzirdējās vai rādījās). Ēdām mēs vienkārši kebabu, proti, (uz oglēm/restēm) ceptu gaļu. Bet kopumā viss bija tā iekārtots, ka sajūtas palika brīnišķīgas.
Piemēram, maize. Pirmkārt, bija divi veidi – uzpūsts plācenis un vienkārši superplāns plācenis. Abi ļoti garšīgi un svaigi, var ēst arī vienkārši tāpat, bez citiem ēdieniem. Turklāt, maizi atnesa iepriekš, un tā bija silta! Velns viņu zina, varbūt no mikroviļņu krāsns, bet vienalga patīkami. Un pats pārsteidzošākais – maize bija kā datorspēlē, bezgalīga. Proti, esi apēdis pusi porcijas, un oficiants uzreiz iebrauc fiškā un atnes vēl.
Minimālisms – dižena ideja, kas savu aktualitāti nezaudēs nekad. Porcija sastāvēja no divām tādām štukām ar gaļu, par ko mēs uzzinājām nelaikā. Līdz tam mēs jau bijām apēduši pirmo štuku un vēl maizi pa virsu uzštopējuši, tā ka otrā līda iekšā ar grūtībām. Pipariņš bija paass, bet man pašā laikā.
Es lūk tagad bārdu radikāli saīsināju, domājot, ka man tā ir labāk. Bet uz bildēm skaties – šķiet otrādi. Sāku saprast modīgos džekus.
Vēl šajā iestādē mēs satikām viesmīli-turkmēni, kurš mums gluži kā tāds knēvelis no grāmatas par Nezinīti pavaicāja: “No kurienes tad jūs, brālīši?”. Papļāpājām mēs ar viņu neilgi – vai nu viņš kautrējās no augstpierīgajiem pribaltiem, vai arī viņiem darbā nav ļauts bazarēt.
Tālāk nāksies rakstīt bez bildēm – nebija līdz tam, jo pavisam drīz mēs piebraucām pie Stambulas.
Kā jūs atceraties, mums bija pārbaudījumi ar ūdeni (lietus), zemi (dubļi) un gaisu(vējš).
Kur tad ir uguns? To, kā pašu kaprīzāko stihiju, nāksies vākt pa kripatiņām. Pirmkārt, problēma ar gāzes meklēšanu. Otrkārt, saulē es tomēr nedaudz apdegu – bet pārējie dalībnieki šķiet vēl vairāk nekā nedaudz.
Taču tas, ko tiešām var uzskatīt par pārbaudījumu, un kas bija ļoti neviegls – tas ir automašīnu trafiks Stambulā un pirms tās. Kā zināms, dzinējs iekšdedzes nepārtraukti darbojas ciklā aizdedze – sprādziens (precīzāk, cikls parasti ir 4-taktu, bet neiedziļināsimies), ko var uzskatīt par uguns stihijas pazīmi ar ļoti augstu precizitāti.
Tātad, šis trafiks – tās ir šausmas un murgs, vismaz lielākajai daļai dalībnieku. Es esmu fatālists, pofigists, redze man pašvaka, pa ceļiem ar riteni braukāju – tāpēc man vēl bija normāli. Varbūt es visas briesmas neapzinājos, bet tas pat labi. Jo Sergejs, Igors (štūrmanis) un Igors (šefs) vispār cepās ne pa jokam. Pirmais – tāpēc ka turki noteikumus zina ļoti nosacīti, otrais – tāpēc ka dzīvot gribas, bet trešais – tāpēc ka mašīnu nevada. Attiecībā uz noteikumiem – turki vienmēr pī- pina par katru sīkumu, pagriezienus bieži vien nerāda, griežas iekšā arī haotiski. Ko gan viņiem neatņemsi – parasti tomēr skatās, kur brauc – avārijas es neredzēju, avārijas situācijas gandrīz neredzēju.
Sergejs apgalvoja, ka mēs arī noteikumus pārkāpām – sak, riteņbraucējiem ir aizliegts kreisais pagrieziens – jākāpj nost un jāiet ar kājām.Es toreiz sašaubījos, un ne velti. Tagad es veltīju pusstundu, lai izpētītu šo jautājumu. Krievijas noteikumos tāds punkts ir – attiecas tas tikai uz daudzjoslu ceļiem. Okei, Stambulā tādi arī bija.
Bet lūk kas attiecas uz Latvijas CSN, tie ir tikai latviski, bet es tajā esmu švaks. Spriežot pēc tā, ko spēju saprast, pagrieziens pa kreisi tomēr ir atļauts vienmēr, kas priecē. Ja kāds varēs precīzāk pateikt, būšu ļoti pateicīgs.
224. ēdu un mopēdu vadītājiem pa ceļu atļauts braukt vienā rindā iespējami tuvāk brauktuves (braukšanas joslas) labajai malai. Tālāk uz brauktuves atļauts izbraukt, tikai lai apbrauktu, apsteigtu vai apdzītu vai ja braukšanai attiecīgajā virzienā ir iekārtota atsevišķa braukšanas josla, kā arī šo noteikumu 229.punktā minētajos gadījumos, lai nogrieztos pa kreisi vai apgrieztos braukšanai pretējā virzienā. Netraucējot gājējus, atļauts braukt pa nomali, bet ēdu vadītājiem - arī pa ietvi.
229. Nogriežoties pa kreisi vai apgriežoties braukšanai pretējā virzienā krustojumos apdzīvotās vietās, kur nav iekārtots velosipēdu ceļš, velosipēdu vadītājiem brauktuvju krustošanās vieta jāšķērso pa brauktuvju labo malu, iepriekš pārliecinoties par ceļu satiksmes drošību un dodot ceļu tajā pašā virzienā braucošajiem transportlīdzekļiem un tiem ceļu satiksmes dalībniekiem, kam saskaņā ar braukšanas noteikumiem krustojumos ir priekšroka. Ja braukšanai pa kreisi iekārtota atsevišķa braukšanas josla, nogriezties atļauts no šīs joslas labās malas. Nogriezties pa kreisi vai apgriezties braukšanai pretējā virzienā ārpus krustojumiem atļauts no brauktuves labās malas.
Ja man ir taisnība, braukšu, kā parasti, pa labo joslu, kā normāls satiksmes dalībnieks. Neskatoties uz visām šausmām, ko iedomājas neiesvaidītie, autovadītāji piesardzīgi izturas pret riteņbraucējiem un braukt pa rosīgām šosejām nav tik baisi, kā varētu šķist. Galvenais – neuzdurties kādam alkonautam vai gonščikam.
Līdz Stambulai mēs tomēr nokļuvām, bet par to būs jau nākamajā daļā.